Baznīcas

Meklējama Nīcgalē, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavas krastu. Baznīcu cēla (neogotikas stils) pēc muižnieka Henriha Plātera - Zīberga iniciatīvas 1862. - 1863. g., veltot to Jaunavas Marijas dzimšanai. Kā jau daudzas citas baznīcas, arī šī ēka un tās interjera priekšmeti cieta 1. pasaules kara laika notikumos. To atjaunoja 1922. gadā. Baznīcas iekārta ir saglabājusies no 19. gs. 60. gadiem, bet, centrālā altāra augšdaļu pārbūvēja 1957. gadā. Dažus gadus vēlāk - 1961. g. uzstādīja ērģeles.

Meklējama pilsētas centrā - Tirgus laukumā 11. Dievnams uzcelts 1886. g. Ēkā atrodas vairāki nozīmīgi mākslas pieminekļi – gleznas, krucifikss (18. gs.) u.c. Baznīcas dārzā apskatāma skulptūra “Latgales māte” (tēlnieks B. Buls) un piemineklis politiski represēto piemiņai (tēlniece V. Dzintare). Baznīca ir apskatāma arī no iekšpuses.

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā - A. Pumpura ielā 11 a. Varenais neobaroka stilā celtais dievnamu tapis 1905. g. Pastāv viedoklis, ka par šīs baznīcas prototipu izmantotas Aglonas vai Krāslavas bazilikas, kā arī Rietumeiropas baznīcu paraugi. Tās interjeru rotā divstāvīgs altāris, kurā novietota spāņu gleznotāja B. E. Muriljo pazīstamās gleznas “Svētā Dievmāte” kopija. 1909. g. baznīcā uzstādīja poļu meistara Ādolfa Hofmana būvētās ērģeles.No būvniecības laika saglabājusies arī pārējā baznīcas iekārta.

Kolkas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Kolkas pareizticīgo baznīca. Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām.” Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu “ieņēmis” 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Kopš 1997. gada Kolkā darbojas arī Kolkas Romas katoļu Jūras Zvaigznes Dievmātes baznīca – neliela eleganta koka guļbūve. 1997.gadā ar Liepājas diecēzes bīskapa atļauju 1935.gadā Sakas Grīņos celtā baznīciņa tika nojaukta, pārvesta un no jauna uzbūvēta  Kolkā.

Atrodas Smiltenes – Gulbenes – Lizuma ceļu krustojumā. No laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem celtais dievnams ir jau piektais. Stāsta, ka pirmās koka baznīcas jumts ir bijis klāts ar velēnām. Baznīca ir celta laikā no 1896. – 1898. gadam. 1898. g. Zauera firmā būvētās ērģeles (darbojas) ir vienas no labākajām Latvijā. Instrumenta skaņās ļaus ieklausīties baznīcas gide, kura ir ērģelniece.

Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Pareizticība Traķu apkārtnē „ienāca” jau Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina (Gediminas) valdīšanas laikā (1316. – 1341.). Līdz 18. gs. beigām no astoņām pareizticīgo baznīcām Traķos nebija saglabājusies neviena, tādēļ pareizticīgo draudze 1863. g. uzcēla jaunu baznīcu, kas saglabājusies līdz mūsdienām un apskatāma Vitauta ielā (Vytauto gatve) 32.

Atrodas 50 m rietumos no Ludzas katoļu baznīcas. Kapela celta 1738. g. astoņskaldņu rotondas formā un kalpoja kā grāfu Karņicku atdusas vieta (velvēti pagrabi zem kapelas). Nelielai ēkai ir dēļu apšuvums, koka griesti un ķieģeļu grīda. Pie kapelas novietota Ludzas mākslinieka Leona Tomašicka 1934. g. darinātā Svētās Marijas - Māras zemes karalienes statuja.

Preiļos, blakus viesu namam „Pie Pliča” (Raiņa bulvāris) ikviens var apskatīt un ieiet Latgales un Latvijas mazākajā dievnamā – kapelā.

Baznīcas mūra ēka uzcelta 1835. g. Tās lepnums ir ērģeles, ko 1854.g. darinājis Karls Bitners, bet 2005.g. restaurējis Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš. Arī mācītājmuiža tiek atjaunota. Baznīcas iekštelpu apskate  jāpiesaka iepriekš.

1753. gadā ar barona Miķeļa Rika gādību uzsāka mūsdienās redzamās baznīcas un klostera celtniecību. Dievnamā (viens no skaistākajiem Latgalē) sākotnēji bija 9 altāri. Tagad baznīcas centrālo altāri grezno astoņas kolonnas ar uzrakstu latīņu valodā Quis ut Deus („Kas ir kā Dievs”). Kreisajā jomā novietots Jēzus Sirds altāris, labajā – Jēzus Kristus ciešanu altāris, ar 18. gs. izgatavotu koka krucifiksu, kam piedēvētas brīnumdarītāja spējas. Par to liecina šeit redzamās pateicības votas. Interesenti var apskatīt Sveču kapelu, sv. Terēzes kapelas, Rožu dārzu, kapelas, kas veltītas dvēselēm šķīstītavā un nedzimušajiem bērniem (pēdējā – baznīcas pagrabā), Krusta kapelu, Fatimas Dievmātes godam veltīto grotu ar Fatimas ganiņu skulptūrām, Rožukroņa dārzu (te bīskapa Meinarda – Latvijas pirmā misionāra skulptūra), draudzes aizbildņa sv. Erceņģeļa Miķeļa skulptūru u.c. Viļānu baznīca un tās apkārtne mūsdienās ir kļuvusi par ievērojamu svētceļojuma galamērķi. Ekskursija iepriekš ir jāpiesaka. + 371 64662413. Klosteris nav pieejams apmeklētājiem.

Atrodas nepilnu kilometru no Aizkraukles pilskalna un redzama no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6). Dievnams celts (1688. g.) stāvā Daugavas ielejas krasta malā, gar kuru vēl izsekojams vecais Daugavpils ceļš. Laikā no 1896. -1899. g. baznīcu pārbūvēja neogotikas formās. No interjera pieminēt vērta ir A. Annusa altārglezna “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam”. Baznīcā uzstādītas memoriālās plāksnes šejienes novadniekiem - pulkvedim Jorģim Zemitānam un arhibīskapam Arnoldam Lūsim. Kāds nostāsts vēsta, ka 2. pasaules kara laikā baznīcas torni aizķērusi vācu armijas lidmašīna un tas kļuvis šķībs.

1651. g. uzcelto baznīcu ar pārtraukumiem cēla pusgadsimta garumā. Tā pilnībā pārbūvēta un mūsdienās redzamo veidolu ieguvusi 1876. gadā. Dievnamā atrodas viens no Latvijā nozīmīgākajiem sakrālā interjera priekšmetiem - valstī vecākā kancele (1590. g.), kas veidota manierisma stilā un 19. gs. uzstādītais sagrautās bruņinieku pils kapelas zvans (1450. g.), kas ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Vācu meistara F. Volfa darinātā altārglezna „Kristus pie krusta” tāpat kā altāris ir nesen restaurēti.

Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

Dievnamu (atrodas Skujenes – Vecpiebalgas ceļa malā) 1872. g. cēla pirmais izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834. – 1891.), kas ir vairāku pazīstamu celtņu – J. Vītola Mūzikas akadēmijas, Rīgas cirka, Valsts bankas u.c. ēku projekta autors. Padomju laikā Māļu baznīcā atradās tukšās taras pieņemšanas punkts, bet mūsdienās – saglabājies tikai ēkas ārējais veidols. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Mūsdienās redzamo (pēc skaita – trešo) baznīcu cēla laikā no 1835. - 1837. g. (ampīra stilā) Mārča Sāruma vadībā. Arī šīs ēkas projektēšanā par paraugu bija ņemts Pievolgas vācu baznīcu veidols, tādēļ tā līdzīga Dzērbenes luterāņu baznīcai. Dievnama altāri rotā Otto Donnera fon Rihtera glezna “Kristus debesbraukšana” (1898. g.). E. Martina firmā būvētās 10 reģistru ērģeles (1901. g.) darbojās arī šodien. Pie Drustu baznīcas atrodas 1932. g. atklātais un formās iespaidīgais (E. Kuraua firmas veidots) granīta piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Nelielā baznīcas sienas nišā novietota piemiņas plāksne komunisma terora upuriem.

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Dagdā pirmo katoļu draudzes baznīcu no koka 1705. g. uzcēla Viļakas stārasts J. Hilzens. Mūsdienās redzamais dievnams ir tapis 18. gs. otrajā pusē (baroka stils) par grāfa J. A. Holzena līdzekļiem. Ēkas iekšpusē uzmanību vērts pievērst altārim, kancelei, ērģelēm, grāfu Hilzenu dzimtas piemineklim u.c. interjera priekšmetiem. + 371 65653634. Ziemeļos no baznīcas var izstaigāt Dagdas vēsturisko centru, kam raksturīgas 20. gs. sākuma no sarkanajiem ķieģeļiem celtās ēkas – t.s. ebreju tirgotāju nami.

Celta ~ 1560. g. vietā, kur agrāk atradusies Sakas osta. Dievnamā apskatāms > 170 gadus vecs kuģa modelis. Vietējie ticēja, kas tas aizsargā jūrniekus un bojāejas. Šāda tradīcija Latvijā ir novērojama tikai dažās baznīcās. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

 Zasas parka ziemeļdaļā atrodas 1750. g. celtā un būvapjomā nelielāZasas luterāņu baznīca. Mūsdienās ir atjaunotas dievnama ērģeles, kas ir ievērojamā ērģeļbūves meistara Andreja Sūnāksļa darbs. Pie baznīcas atrodas 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi.

Atrodas Daugavas prospektā 10, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Kalēju ielu. Dievnams celts laikā no 1931. - 1933. g. (arhitekts: Pēteris Kundziņš). Padomju gados tajā bija izvietota Latvijas Valsts bibliotēkas grāmatu glabātava. Pateicoties draudzes aktivitātēm 1989. g., ēku atjaunoja. Tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Pušas muiža bija muižnieku Šadursku īpašums. Līdz mūsdienām saglabājies Pušas muižas terasveida parks – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet Pušas muižas kapela – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Netālu no parka atrodas Šadursku dzimtas kapi. Pušas muiža apskatāma Broces 1797. g. zīmējumā.

Celta kā cietokšņa tipa ēka. Cietusi Livonijas un Ziemeļu kara laikā. 1865. g. tapis mūsdienās redzamais tornis. J. V. Rabes darinātā kancele ar vītņkāpnēm.

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

Šīs baznīcas priekšteci (cēla 1770. g. par muižnieka Sokolovska līdzekļiem) dēvēja par Latvijas koka baznīcu arhitektūras šedevru. Dievnamu rotāja sienu un griestu zīmējumi, bet altāri - smalki kokgriezumi. Saglabājušās ziņas, ka baznīcas celtniecībā (tikai ar cirvi) nav izmantotas naglas. Jēzus Kristus Brīnumdarītāja koka statujai, kas atradās galvenajā altārī, piedēvēja brīnumainu spēku. Pie baznīcas novietotā krucifiksa svētceļnieki skaitīja lūgšanas un tālāk uz ceļgaliem rāpoja uz dievnamu. 1968. g. to izlaupīja un nodedzināja, bet statuju atrada Ludzas atkritumu izgāztuvē. Dievkalpojumus organizēja baznīcas mūra tornī, kamēr 1999. g. pabeidza jaunās - mūra baznīcas būvniecību. Atjaunots ir arī krucifikss.

Vienkāršās formās celta vienstāvu ēka, virs kuras ieejas uz jumta novietots krusts. Kaut arī pati Pitraga draudze ir dibināta 1890. gadā, dievnams celts 1902. gadā, bet atjaunots 1925. – 1926. g. pēc ugunsgrēka 1. pasaules kara laikā un arī neatkarīgās Latvijas laikā.

 Atrodas Neretas centrā, Rīgas ielā 2. Baznīcu (baroka stils ar vēlīnās gotikas iezīmēm) uzskata par vienu no vecākajiem Zemgales dievnamiem. To cēla laikā no 1584. - 1593. g. pēc grāfa Vilhelma fon Eferna iniciatīvas (pārbūvēts 1679. g.). Baznīcā atrodas Vilhelmam fon Efernam un Georgam fon Efernam veltīti no akmens kalti kapakmeņu ciļņi, kas darināti 16. gs. beigās (G. Eferna kapakmens – izcilākais agrīnā ziemeļu manierisma mākslas darbs Latvijā), P. Handlera darināta altārglezna (1863. g.), R. Knaufa būvētas ērģeles (1893. g.), E. Baijermana veidotas logu vitrāžas (1900. g.), 17. un 19. gs. griestu lukturi. Baznīcas apmeklētāji var apskatīt Neretas un tās apkārtnes ainavu no 38,6 m augstā savdabīgā baznīcas astoņstūru torņa.

1699. g. Ņukšu centrā Pasienes dominikāņu mūki uzcēla kapliču, kuras vietā 1765. g. muižnieks Hilzens uzbūvēja jaunu baznīcu. Telpām kļūstot par mazu, 1922. - 1926. g. uz vecās baznīcas pamatiem uzcēla jaunu un lielāku – tagadējo Pildas katoļu baznīcu, ko dēvē par vienu no skaistākajiem Latgales koka dievnamiem. Ēkā atrodas 18. gs. otrajā ceturksnī darināts centrālais altāris un divi sānu altāri, kas tapuši ap 1700. g. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Braucot pa Neretas – Ilūkstes ceļu, dievnams saskatāms jau pa lielāku gabalu. Tas celts 1805. g., bet restaurēts - 1888. g. Baznīcas iekšpusē ir saglabājies sākotnējais altāris, kancele un ērģeļu prospekts. Pie tās apbedīti 1. pasaules karā kritušie vācu karavīri. Uz ēkas rietumu sienas novietotas divas piemiņas plāksnes, kas godina 1. pasaules karā kritušos Lašu pagasta iedzīvotājus un padomju laikos represētos.

Atrodas Feimaņu dienviddaļā. Dievnams celts laikā no 1756. – 1760. gadam. Feimaņi bija muižnieku Korfu dzimtas īpašums. Baznīca mainīja savu konfesiju atbilstoši Korfu ticības maiņai, pārejot no luterāņu uz katoļu konfesiju. Vērts pieminēt, ka Feimaņu katoļu baznīca starp dievnamiem Rēzeknes novadā izceļas ar vislielāko valsts nozīmes mākslas pieminekļu daudzumu. Starp tiem jāmin biktssols, baznīcēnu soli, ērģeļu prospekts, sudraba kausi un piecpadsmit triju altāru kokgriezumi no 18.gs. Pie baznīcas ieejas vārtiem slejas zvanu tornis ar četriem zvaniem. Klusajā nedēļā zvanu vietā baznīcā lieto t.s. „klabatas”, kas ir ap 2 m gari un 1 m augsti priekšmeti, kas atgādina senlaicīgus veļas ruļļus. Feimaņos atrodas viena no Latvijas trim karogu darbnīcām, kurā darbojas Baltijā modernākās iekārtas. Šajā vietā gan idejiski, gan fiziski „dzima” Latgales karogs.

Atrodas Iecavas upes ielokā starp Rīgas un Sporta ielu. Baznīcas celtniecību uzsāka 1641. g. un pabeidza ap 1657. g. Ēka ievērojami cieta 2. Pasaules kara laikā. Pie baznīcas atrodas kapi, kuros apglabāti grāfu Pālenu dzimtas pārstāvji. To ziemeļaustrumu stūrī redzama Pālenu dzimtas kapliča. Baznīca ir it kā „sadalīta” divās daļās – vienā daļā notiek restaurācijas darbi, otrā izvietota bibliotēka. To ir vērts redzēt arī no iekšpuses.

Atrodas Celtnieku un Z. Mauriņas ielu krustojumā. Dievnams uzcelts 2000. gadā modernās arhitektūras formās (arhitekti Aija un Andris Kokini), kas simbolizē Noasa šķirstu vai zviedru laivas, kas atnesušas kristīgo ticību.

Atrodas Labraga – Apriķu ceļa malā. Kāds nostāsts vēsta, ka to 1896. gadā cēlis vietējais muižkungs, kurš vēlējies, lai viņa meitas laulības notiktu baznīcā. Dievnamā atrodas altārglezna "Kristus pie krusta un Sv. Marija Magdalēna", kas gleznota 19. gadsimtā (autors T. Šprengels).

Atrodas pilsētas dienviddaļā, Siņicina ielā 4. Dievnams celts 1895. g., bet pārbūvēts 1906. g. Tā tornī atrodas trīs no sudraba un vara lieti zvani (restaurēti), no kuriem viens ir nominēts par Baltijas valstīs lielāko (4832 kg smags, zvana mēle sver 200 kg). Blakus atrodas muzejs, kas iepazīstina ar vecticībnieku kultūrvidi un baznīcas dzīvi.

Salas mazākā un dekoratīvo elementu ziņā - viena no Ziemeļeiropā bagātākajām baznīcām. Savu izskatu maz mainījusi no celtniecības pirmsākumiem (14. gs.).

Atrodas Cesvaines ziemeļdaļā. Dievnams celts 1879. g. (neogotikas stils) no plēstiem laukakmeņiem (arhitekts M. P. Berči). Pēcāk tas divas reizes atjaunots - 1929. g. un 20. gs. 90. gadu sākumā. Baznīcā atrodas J. Bīnes altārglezna “Kristus pie krusta” (1923. g.).

Iespaidīga koka celtne un izcils koka arhitektūras piemērs, kuru pamanīs katrs Plateļu apmeklētājs! Plateļu baznīca ir viens no Lietuvas vecākajiem koka dievnamiem. Pašreiz redzamais ir būvēts 1744. g., bet zvanu tornis – 1899. g. Dienvidos no baznīcas plešas Plateļu muižas parks.

Tā kā Stāmerienas muižas īpašnieka, Johana Gotlība fon Volfa sieva, krieviete Sofija Potjomkina, bija pareizicīgā, dievnama celtniecību Stāmerienā uzsāka 1902. gadā, bet pabeidza un iesvētīja divus gadus vēlāk. Baznīcastorņa krusti pazīstami ar saviem kalnu kristāliem, kas bija baronu Borisa un Paula Volfu dāvana. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt no iekšpuses.
 

Atrodas Rīgas ielā 39. Dievnams celts 1848. – 1849. g. klasicisma stilā (arhitekts A. Štauberts), bet laikā no 1924. – 1934. g. pārbūvēts (A. Vizuļa projekts). Dievnama izskatu salīdzina ar Svētā Pētera katedrāles veidolu Vatikānā. Blakus baznīcai atrodas Rīgas ielas gājējiem domātā daļa.

Meklējama uz dienvidiem no Ludzas pilskalna, vietā, kur paveras skaists skats un Lielo Ludzas ezeru. Pirmā katoļu baznīca Ludzas Baznīckalnā bija celta 1687. g., taču tā nodega ugunsgrēkā. 1738. g. uzcēla jaunu koka baznīcu baroka stilā, ko krāšņā interjera dēļ dēvēja par Latvijas skaistāko koka dievnamu. Tā nodega 1938. g. lielajā pilsētas ugunsgrēkā. Tagad redzamās celtniecību uzsāka 1939. g., bet pilnībā pabeidza un atjaunoja tikai deviņdesmito gadu sākumā.

Viena no skaistākajām Dienvidlatgales koka baznīcām. No baļķiem celtais un ar dēļiem apšūtais dievnams tapis laikā no 1750. - 1751. g. Baznīcā saglabājies 18. gs. veidotais altāris (baroka kokgriezumi) un ērģeļu prospekts, kā arī tās iekārtā ietilpst vairāk nekā 30 mākslinieciski nozīmīgi priekšmeti. Baznīcas pagalmā slejas 19. gs. celtais zvanu tornis. Nedaudz tālāk – Rušona ezera virzienā slejas no koka celtā mācītājmāja.

Kopš 20. gs. 70. gadiem tā ikdienā atrodas uz nelielās (0,1 km gara) Svētā Meinarda salas Rīgas HES ūdenskrātuvē. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka redzamās ēkas atliekas ir Latvijas senākās mūra celtnes drupas. Baznīcu sāka celt 1184. g., bet pārbūvēja vairakkārt. Arī sagrāva vairakkārt, pēdējo reizi - 1916. gadā. Dievnama drupas ir iekonservētas, pāri tām izveidots metāla pārsegs, bet salas krasti nostiprināti. Uz salas uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlobs). Katru gadu augustā, kad pazemina Rīgas HES ūdenskrātuves līmeni, līdz salai var aiziet ar kājām pa veco ceļa vietu. Gar tā malām redzamas veco koku paliekas. 

Tās celtniecību uzsāka 1830. g. par muižkunga Ludviga Šabanska ziedotajiem līdzekļiem. No laukakmeņiem celtajā baroka stila dievnamā, kuru apjož atjaunots akmens žogs, atrodas svētbildes „ Jēzus sirds", „Kristus ciešanas", „Svētais Jāzeps". Ikdienā apskatāma no ārpuses.

 Atrodas Mazā Subates ezera ziemeļaustrumu krastā.Dievnams celts 1685. – 1686. g. bizantiskā stilā pēc Prodes muižas īpašnieka H. F. Ostena - Zakena rīkojuma. Šī ir vienīgā Latvijas baznīca, kuras arhitektūra atgādina 17. gs. beigām raksturīgās ideālā protestantu dievnamu formas. Interesanti ir ēkas stūros izvietotie mazie tornīši. Dievnama iekšpusē atrodas bagātīgi ornamentēts un skulptūrām rotāts kokgriezumu ansamblis, t.sk. - 17. gs altāris, kancele un biktssols, kā arī 17. - 18. gs. mākslas darbi un 1682. g. atliets zvans. Jāpiemin, ka daļu no baznīcas interjera ir veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas amatnieki.

Baznīca šajā vietā – blakus Livonijas ordeņa pilij (nav saglabājusies) atradās jau ~ 1380. gadu. Tagad redzamais dievnams (patiesībā – atliekas) tika nopostīts pēc 2. pasaules kara un uzspridzināta 20. gs. 70. gados. Tā drupas ir iekonservētas un virs altārdaļas uzstādīts balts koka krusts. Atrodas Salaspils dienviddaļā starp Rīgas HES dambi un ūdenskrātuvi.

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

Atrodas pie Līvānu dzelzceļa stacijas, Dzelzceļa ielā 17. Tā kā Līvānos nebija luterāņu baznīcas, draudze dievkalpojumus noturēja ugunsdzēsēju depo. 1929. gadā ielika dievnama pamatakmeni un pēc trīs gadiem pabeidza pašas ēkas celtniecību. Saglabājušās ziņas, ka padomju laikā baznīcā bija plānots iekārtot sporta zāli un noliktavu, taču tas neticis īstenots. Jāpiemin, ka baznīca ir celta uz bijušās korķu fabrikas pamatiem. Dievnama zvana iegādei līdzekļus sarūpēja kara ministrs – ģenerālis Jānis Balodis u.c.

Atrodas nomaļā vietā, 0,7 km no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, Daugavas virzienā. Dievnams celts 1933. – 1938. gadā koka kapelas vietā pēc Prāvesta Vaclava Kozlovska projekta, kurš pats arī vadījis celtniecības darbus. Dievnams celts no lieliem cementa ķieģeļiem. Tā lielajā altārī novietota Svētā Antona glezna, bet sānu altārī – Jaunavas Marijas statuja. Gan glezna, gan statuja ir pārvesta no Izvaltas baznīcas. Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses.

Atrodas Tirgoņu un Zāļu ielas krustojumā (Zāļu ielā 12). Interesanta ar faktu, ka šī ir vienīgā padomju laikā uzbūvētā (1948. g., pēc citiem avotiem – šajā gadā atjaunota) Latvijas baznīca.

 Atrodas Viesītes rietumdaļā - Kaļķu ielas malā uz t.s. Vales kalniņa (ledāja veidots oss). Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1919. g. šajā vietā Viesītes aizstāvji sakāva bermontiešu armiju. Baznīcas pamatakmeni lika 1937. g. 15. augustā (Varoņu piemiņas dienā), iesvētīja 1939. g., bet atjaunoja 1994. gadā. Dievnama celtniecību finansiāli atbalstījis profesors Pauls Stradiņš. Tajā atrodas L. Caunes altārglezna. Austrumos no baznīcas –Vales kalniņa piekājē uzstādīts P. Stradiņam veltīts piemineklis.

Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta. Tās pirmsākumi meklējami 1699. g., kad dominikāņu ordenis nodibina klosteri, bet gadu vēlāk uzceļ pirmo koka baznīcu. 1768. - 1800. g. top mūsdienās redzamā Sv. Dominika mūra baznīca un klostera ēkas. Baroka stilā celtais dievnams izceļas ar diviem 60 m augstiem torņiem. Kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols un soli ir darināti 18. gs., sānu altāri - 19. gs. sākumā. Centrālajā altārī atrodas glezna “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte” (17. gs.), kam piedēvētas dziednieciskas īpašības, tādēļ to atklāj tikai nozīmīgāko pasākumu laikā. Pirms Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā (1993. g.) tika veikti lieli kompleksa pārbūves un restaurācijas darbi. 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. 0,1 km no bazilikas atrodas Aglonas Svētavots.

Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim.

Vecauces ev. lut. baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīca pirmo reizi uzcelta kā koka būve 1667. gadā, bet pēc zibens spēriena 1729. gadā tā nodega. Mūra baznīca celta 1744. gadā, savukārt 1866.gadā Mēdemu valdīšanas laikā baznīcu paplašināja līdz 500 sēdvietām, izgatavoja jaunu altāri, kanceli un uzstādīja Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētas ērģeles. meklētājiem piedāvā doties interesantā, izklaidējošā un informatīvā ekskursijā pa baznīcu, apskatot ekspozīciju "Auce pirmās Latvijas brīvvalsts laikā" un baznīcas bibliotēku (Baznīcas grāmatas (pirmās Latvijas brīvvalsts laiks – 1918.-40.g., vācu laiks, padomju laiks un šodiena)). Baznīcā izveidotajā Mākslas telpā apskatei tiek piedāvātas vairākas unikālas ekspozīcijas: skolotājas Jadvigas Kupčes grāmatu un personīgo lietu ekspozīcija, kantātes “Dievs Tava zeme deg” vārdu autora Andreja Eglīša ekspozīcija, izcilā flamenko ģitārista Andreja Kārkliņa un režisora Kārļa Pamšes ekspozīcijas.

Atrodas vecpilsētas centrā, Latgales ielas un Baznīcas ielas krustojumā. Dievnamu cēla laikā no 1843.–1845. g. krievu klasicisma stilā. Nesen atjaunoti tā griestu un sienu gleznojumi. Tornī atrodas 1667 kg smags zvans. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Atrodas Lielajā ielā 9. Dievnams celts 1742. - 1758. g. (J. K. Dorna projekts) pilsētas vācu draudzes vajadzībām, bet 55 m augstā torņa celtniecību pabeidza 1866. gadā. Baznīcas fasāde un interjers ir veidots vēlīnā baroka stilā ar klasicisma (interjerā – arī grezni rokoko stila elementi) iezīmēm. Dievnams pazīstams ar 1773. - 1780. g. būvētajām (H. A. Konciuss) ērģelēm. Pēc 1885. g. pārbūves instrumentam ir > 7000 stabuļu, 131 reģistrs un 4 manuāļi. Tas ir nominētas kā pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles, kurās vērts ieklausīties koncertu laikā! Apmeklētāji var apskatīt baznīcu, ērģeles un uzkāpt tornī.

Pastāv uzskats, ka tieši Rubenē izveidojusies pirmā latviešu draudze. Baznīcas altārdaļa būvēta jau 14.gs., bet pati baznīca savu pašreizējo izskatu ieguvusi 1739. gadā.Būtiska baznīcas interjera sastāvdaļa ir Ķieģeļu muižas mantinieces Barbaras Helēnas fon Budbergas 1762. gadā dāvinātais kroņlukturis ar Krievijas impērijas divgalvaino ērgli un zaru ornamentiem uz bumbas. Baznīcā redzama arī zīme (1869. g.), kas ir veltīta pusgadsimtam kopš dzimtbūšanas atcelšanas.

Pastāv vairākas teikas par Rubenes baznīcas nosaukuma rašanos. Viena no tām vēsta, ka, sargājot baznīcu no velna, tās sienā iemūrēta sieviete un vīrietis, kura vārds bijis Rubens. Baznīca esot nosaukta viņam par godu.Vēl viena versija vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no rubeņa, kas sēdējis kādā no kokiem, kas vēlāk izmantots baznīcas celtniecībā.

Rīgas - Daugavpils šosejas (A6) malā (iepretim kafejnīcai Bordertauna) atrodas neparasts dievnams (nesen nokrāsots), kas sastāv no saliekamām metāla konstrukcijām, kas izgatavotas Odesā 1866. gadā. Baznīca kalpoja kā cara armijas pārvietojamā baznīca un šajā vietā stāv kopš 1904. gada. Līdz tam tā atradusies (no 1886. g.) Daugavpilī. Blakus baznīcai ir uzcelta koka lūgšanas kapela, kas atvērta visu diennakti.

Saulainā laikā spilgti baltā celtne, kas atrodas ciema dienviddaļā, pamanāma jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu sv. Pētera un Pāvila godam šeit 1759. g. uzcēla jezuīti. Mūsdienās redzamā baznīca ir tapusi gandrīz pusotru gadsimtu vēlāk - 1893. g. Dievnams no iekšpuses apskatāms dievkalpojuma laikā. Baznīcas dārzā apbedīts lietuviešu izcelsmes garīdznieks un koktēlnieks Antons Rimovičs (1865. – 1933.). Iepretim baznīcai atrodas draudzes nams.

Lipušku apkārtnē jau no seniem laikiem apmetušies vecticībnieki (lielākā draudze Baltijā). To lūgšanu namu cēla 1893. gadā. Tas daudzkārt cieta no laupītājiem, tādēļ ēkas iekšpusē izvietoja ikonu fotokopijas. Līdz 1905. gadam dievnamus varēja celt tikai tādus, lai tie no ārienes neatšķirtos no parastas dzīvojamās mājas - tiem nebija zvanu, krustu un kupolu. Likumsakarīgi - arī Lipušku lūgšanu namu cēla kā dzīvojamo ēku. Kad par to uzzināja vietējā vara, to gribēja slēgt, taču vecticībnieki blakus ikonām novietoja carienes attēlu, kas nodrošināja turpmāku tā pastāvēšanu. Apskatāms no ārpuses.

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

Atrodas Sēravotu ielā 10. Historisma stila celtne būvēta no koka 1899. gadā un ir jaunākā no trijām Ķemeru baznīcām. Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dienās, kad notiek dievkalpojumi. Pārējā laikā – no ārpuses.

Nautrēnu (Rogovkas) Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas Romas katoļu baznīca būvēta no ķieģeļiem pseidobaroka stilā ar diviem augstiem torņiem vecās baznīcas vietā no 1901. līdz 1914. gadam. 1939. gadā pirktas ērģeles, kuras ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.

Atrodas ciema ziemeļdaļā. Neliela vienstāvu ēka ar svaigi nomainītu jumtu. Pēc vieniem avotiem celta 1883. gadā, citiem – pamatakmens ielikts 1933. g. 1. maijā. Tā tapusi pēc vietējo iedzīvotāju ziedojumiem uz Pirču māju zemes (saimnieks zemi atdevis dievnama celtniecībai). Baznīcas iekārta 2. pasaules kara laikā gāja bojā, tādēļ mūsdienās redzamā ir tapusi 20. gs. otrajā pusē.

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)

Dievnams vairākas reizes bija dedzis un uzcelts no jauna. Mūsdienās redzamo uzbūvēja 1874. g. un pēc 1927. g. ugunsgrēka atjaunoja 1932. gadā. Baznīcā apskatāma altārglezna „Kristus ar svēto vakarēdienu” un divas I. Zeberiņa gleznas „Jēzus pie krusta” un „Jēzus svētī bērnus” (1957. g.). Ērģeļu prospekts ir pirmais Latvijā, kas veidots „latviskā” gaumē (kokgriezējs P. Plankuss, 1936. g.), bet pats instruments ir nominēts kā Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša skaistākais un apjomīgākais darbs. Ērģeļu stabules ir gatavotas no koka, kas nav bieži sastopams gadījums. Baznīca apskatāma no iekšpuses.

A. Upīša ielā 18. Baznīca celta 1897. g. neogotikas formās (arhitekts H. Šēls) un tā ir viena no nedaudzajām 19. gs. pilsētas ķieģeļu ēkām. Dievnamā atrodas I. Zeberiņa altārglezna “Kristus izdziedina slimos” (1943. g.). Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dievkalpojumu laikā, vai iepriekš piesakoties. Pie baznīcas apskatāms E. Laubes projektēts piemineklis (1926. g.) 80 latviešu strēlniekiem, kuri krituši 1. pasaules karā un apglabāti tuvāk Vēršupītei esošajos Brāļu kapos. Pie baznīcas apglabāti arī 1919. g. 18. maija Kauguru kaujas dalībnieki J. Kārkliņš un F. Siliņš. Iepriekš piesakoties, tūristu grupas baznīcu var apskatīt no iekšpuses.

Atrodas Raiņa ielā 18. Baznīca celta 1911. - 1912. g. pēc Stukmaņu muižas nomnieka barona R. Noldes iniciatīvas. 1. pasaules karā cietušo baznīcu atjaunoja un no jauna iesvētīja 1921. g. Baznīcā apskatāma altārglezna “Kristus augšāmcelšanās”. Dievnams tāpat kā daudzas citas pilsētas ēkas ir būvētas no apkaimē sastopamā izejmateriāla – dolomīta. Interesanti, ka tornis būvēts ēkas vienā malā – asimetriski.

Jau pēc dievnama veidola var spriest, ka vēl ne tik sen – padomju laikos ēka bija izmantota citām vajadzībām. Pēc 2. pasaules kara to atsavināja draudzei, bet torni – uzspridzināja, dievnamā ierīkojot noliktavu. 20. gs. deviņdesmitajos gados draudze uzsāka baznīcas atjaunotni un tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Augstākā vieta Daugavpils dienviddaļā 18. Novembra ielas apkaimē, kur salīdzinoši nelielā teritorijā, ~ 0,3 km rādiusā atrodas četru konfesiju dievnami – Daugavpils Pirmais vecticībnieku lūgšanas nams (1908. – 1928.), Daugavpils Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (1905.), Daugavpils Dievmātes katoļu baznīca (1905.) un Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle (1893.).

Atrodas Lielvārdes parkā, blakus Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam. Tagad redzamais dievnams atjaunots 1932. g. – iepriekšējās - 1747. g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sabombardētās baznīcas vietā. No ēkas interjera ir jāpiemin vairāki mākslas pieminekļi: altāris, kancele, baznīcēnu soli, Kārļa Miesnieka altārglezna “Jēzus Ģetzemanes dārzā” (1939. g.). Pie baznīcas austrumu sienas apskatāms zemē daļēji iegrimis akmens krusts – t.s. Krustakmens. Uzskata, ka tas ir sens kapakmens.

Interesantās formas no laukakmeņiem veidotā kapela celta 19. gs. Apskatāma no ārpuses.

Ēka uzcelta 1800. g. un pārbūvēta 1825. g. Zosnas katoļu baznīca ir viena no mazākajām Latgales koka baznīcām un vecākais Rāznas nacionālā parka dievnams. Ēkā atrodas slavena altārglezna “Madonna ar bērnu’’. Ievērības cienīgi ir arī vārti, žogs (celti no sarkanajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem) un zvanu tornis. Netālu no baznīcas dzīvo pārvaldniece, ar kuru var vienoties par baznīcas apskati.

Atrodas pilsētas centrā, Raiņa ielā 4. Dievnams celts (1932. – 1938. g.) vecās koka baznīcas vietā neogotikas stilā (J. Cīruļa projekts). Jāpiemin, ka līdz pat 1994. g. ēkā bija izvietojies kinofilmu iznomāšanas punkts. Tagad baznīcā apskatāma izstāde „No pamatiem līdz torņa smailei, senie Latgales būvamati fotoattēlos”, kur 108 fotoattēlos ir dokumentēts baznīcas celtniecības process. Interesenti var uzkāpt zvanu tornī un apskatīt Rēzekni no 37 m augstuma.

0,2 km austrumos no Vidsmuižas atrodas no šķeltajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem celtā (1910. - 1912. g.) Vidsmuižas katoļu baznīca. Tāpat kā Riebiņos esošā, arī šī ir uzskatāma par tipisku 19. – 20. gs. mijas Latgales lauku baznīcas paraugu.

Dievnama mūri kā svētvieta glabā ne tikai svētuma starojumu, mierinājumu, bet arī smagus, rūgtus un iznīcinošus notikumus. Vairākkārt pārbūvēta, sagrauta, dedzināta, un tomēr atjaunota.

Līdz 18. gs. šajā vietā bija koka baznīca, kamēr 1798. g. uzcēla mūra baznīcu, kas cieta 1. pasaules karā, bet 2. pasaules kara laikā to uzspridzināja. Tikai pusgadsimtu vēlāk - 1991. gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kas joprojām turpinās. Tagad redzamais dievnams ir iepriekšējā līdzinieks.

Baznīca atrodas Sodu ielā (Sodų gatve) 8. Tās pirmsākumi meklējami 1409. g. (viena no vecākajām Lietuvas baznīcām), kad Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izveidoja Traķu apgabala baznīcu. Dievnams joprojām ir pazīstams ar 1123. g. Konstantinopolē gleznotās Traķu Dievmātes gleznu, kuru it kā Vītautam 1390. g. uzdāvinājis Bizantijas ķeizars Emanuels Paleologs II. Šis fakts gan ir jāuzskata par leģendu, ko aprakstījis vēsturnieks Albertas Vijūkas – Kojalavičius, jo 1645 g. gleznas restaurācijas laikā noskaidrojās, ka tā ir tapusi 15 gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Traķu Dievmātes glezna ir pirmā Lietuvas pāvesta vainagotā glezna (vainagošanas ceremonija notika 1718 g.), pēc kuras brīnumus piedzīvojuši daudzi ticīgie - gan katoļi, gan pareizticīgie, gan pagāni, gan tatāri. Latvijā - Aglonas bazilikā atrodas šīs gleznas kopija, ko uzskata par svētu! Vislabākais skats uz baznīcu, Traķu ezerpili un Traķiem paveras no klaja paugura Galves (Galvė) ezera ziemeļu krastā.

 Atrodas nelielās Dvietes centrā. Tās baltais stāvs ir redzams jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu šeit cēla 1775. g. vietējās muižas īpašnieka grāfa J. K. Višlinga vadībā. Pēcāk dievnamu nojauca un pārveda uz Zarinku kapiem. Mūsdienās redzamās Dvietes katoļu baznīcas (neobaroka stilā) ar diviem torņiem celtniecību 1864. g. īstenoja ar grāfa Kazimira Plātera - Zīberga dotā finansējuma palīdzību. Dievnamu sagrāva 1. pasaules kara laikā, tāpēc līdz tā atjaunošanai un iesvētīšanai 1929. g. kā lūgšanu telpu izmantoja Dvietes muižas magazīnas klēti (divslīpņu jums), kas atrodas Dvietes – Bebrenes ceļa malā un tagad ir atjaunota. 1940. g. apkārt baznīcai uzcēla mūra žogu ar kārniņu jumtu, bet 20. gs. 70. gados uzbūvēja draudzes māju. Dievnamā ir īpaši grezns sakrālā baroka interjers, ko uzskata par krāšņāko bijušajā Daugavpils rajonā.

Kaltenes luterāņu draudzes un baznīcas vēsture aizsākusies 1567. gadā, kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izdevis pavēli būvēt Kurzemē jaunas baznīcas. Kā viena no tām tapusi arī baznīca Kaltenē. Tā saukusies par Svētās Katrīnas baznīcu. 1848. gadā vecās koka baznīcas vietā uzcelta baznīca no māla kleķa. 1880. gadā tai piebūvēta sakristeja, bet pati baznīcas ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta 1896. gadā. Tā cietusi pirmā pasaules kara laikā no krievu mīnu kuģa šāviņa. Baznīca atjaunota 20.gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Kaltenes baznīcas altārgleznu „Kristus un Sv. Pēteris uz jūras” gleznojis M.Pols 1898. gadā (pēc R.Rihtera darba motīviem).18.gs. darinātā kancele un ērģeles, kas atrodas baznīcā ir valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji uzstādītas Gulbenes baznīcā. 1943. gadā ērģeles pārvestas uz Kaltenes baznīcu. Šīs ērģeles ir vecākais līdz mūsdienām saglabājies A.Martina būvētais instruments. Baznīcas zvans izgatavots 2006. gadā „Liepājas Metalurgā”. 2012. - 2013. gadā pie baznīcas uzcelta jauna draudzes māja. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs". Turpat netālu atrodas mājas ar nosaukumu „Putniņi”. 1921. g. šajās mājas Kaltenē viesojies pats tā laika Kultūras ministrs Rainis. Šeit tajā laikā atradās veikals. 2. pa­saules kara laikā vācieši nodedzināja vecās Putniņu mājas. (Avots: Rojas TIC)

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 89. Dievnama celtniecība (neoromantisma stils) noritēja laikā no 1936. – 1939. g. (arhitekta Pavlova mets), bet to iesvētīja pirms celtniecības beigām 1937. g. Tā godina Sāpju Dievmāti, kurai veltīts centrālais altāris. Ēkā izvietotas 20. gs. sākumā veidotas svētbildes, bet dārzā pie ieejas - Fatimas Dievmātes statuja. Dievnams apskatāms arī no iekšpuses.

Pirmā Piņķos bija koka baznīca. Ideja par jauna dievnama celtniecību radās jau 19. gs. piecdesmitajos gados, taču šīs ieceres projekta gala varianta (arhitekts J. D. Felkso) pamatakmeni ielika 1872. gada 25. maijā. Mūsdienās redzamais dievnams celts laikā no 1872. - 1874. gadam. Deviņreģistru ērģeles izgatavoja pazīstamais ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers 1890. gadā. 1916. g. 17. jūlijā 5. latviešu strēlnieku bataljons, kas devās uz frontes līniju pie Smārdes, apstājās pie Piņķu muižas. Minētajā datumā Piņķu baznīcā pulkvedis Jukums Vācietis noturēja sprediķi (par šo faktu vēsturniekiem ir atšķirīgs viedoklis), kas iegāja Latvijas vēsturē kā viens no pašiem nozīmīgākajiem tā laika notikumiem. Vēsturiskais notikums Aleksandru Čaku rosināja to iemūžināta savā poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā”. Baznīca (kultūras piemineklis) apskatāma arī no iekšpuses. Diennakts tumšajā laikā tā ir izgaismota. Blakus baznīcai atrodas latviešu strēlnieku piemiņai uzstādītais akmens.

Atrodas Subates vēsturiskajā centrā. Ēka (nav torņa) celta no laukakmeņiem 1831. g. par grāfa Mihaila Zīberga – Plātera līdzekļiem. Tā priekšpusē slejas iespaidīgs zvanu tornis. Dievnamā atrodas 18. gs. beigu skulpturālā grupa “Golgāta”, krucifikss un nozīmīgs galvenā altāra cilnis – kokgriezums. Pēdējais tapis pēc slavenās Leonardo da Vinči freskas “Svētais vakarēdiens” motīviem.

Ir atrodamas ziņas, ka baznīca šajā vietā atradusies 17. gadsimtā. Mūsdienās redzamais dievnams ir celts laikā no 1792. – 1794. gadam. Kupolveidīgās celtnes projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars Kristofers Hāberlands. Kupola forma nodrošina labu akustiku iekštelpās. Altāris izvietots pret ieejas durvīm. Starp ēkas kolonnām ir novietota altārglezna, kas attēlo Kristu un Pēteri viļņos apņemtajā jūrā. Kā nozīmīgi interjera priekšmeti jāmin 18. – 19. gs. vīna kausi, svečturi u.c. 2014. gadā ēka restaurēta. Dienvidos no baznīcas atrodas Katlakalna kapi, kuros apglabāts ievērojamais vācbaltu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769. – 1850.), kuram bija nozīmīga loma dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā.

Katlakalna ev.lut. baznīcas jau vairāk nekā 200 gadus slejas varenu priežu audze, kuras taciņas aizvedīs līdz pat Daugavai, no kuras krasta var palūkoties uz Rīgas TV torni.