Kārlis Skalbe, brāļi Kaudzītes, Jānis Poruks, Antons Austriņš – tie ir vīri, kuru vārdi skan no Piebalgas puses. Un viņi nebūt nav vienīgie, kas ar saviem darbiem un domām nesa Gaismu, jaunas vēsmas, jaunas idejas, jaunus galamērķus un piepildījumu. Pati daba laikam Piebalgas puses pakalnos un ezeros likusi ko ļoti īpašu, kas nav zudis arī tagad – jaunu apvāršņu redzēšanu un tiekšanos pēc tiem.
Senie tirdzniecības ceļi, kas strāvo no šīs puses uz Alūksnes pamali, nes sev līdzi ko vairāk par tirgošanos un precēm. Tā mācītājs Ernsts Gliks dodas uz tikai šķietami nomaļo, bet skaisto Alūksnes pusi, lai paveiktu ko ļoti nozīmīgu – tulkotu Bībeli latviešu valodā. Kad darbs paveikts, Gliks stāda divus ozolus mācītājmuižas tuvumā. Tas ir ļoti zīmīgs žests, jo latviešiem ozols ir ļoti īpašs koks ar garu un sazarotu mūžu. Vēl Gliks dibina Vidzemē pirmo skolu, kas domāta latviešu zemnieku bērniem. Šis cilvēks ir ne vien mācītājs, bet arī izglītības darbinieks, tulkotājs un literāts. Viņa devums ir izcils un paliekošs. Varbūt pateicoties tieši Glikam un viņa paveiktajam pēc Ziemeļu kara Vidzemē Brāļu draudzes aug kā sēnes mežā pēc auglīga lietus. Hernhūtiešiem un viņu kustībai, kā izrādās, ir nozīme vēlākos laikos, kad, virzot garīgo un politisko attīstību, viņi tuvina pirmo tautas atmodu. 
Par dzīvi agrākos laikos lieliski stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, metot laika laipas no sendienām uz šodienu, rādot arī šī brīža pasaules redzējumu un aktualitātes. 100 gadus vecas lauku mājas un ēkas skatāmas Kalncempju puses slavenajās Ates dzirnavās, muzejā, kur vienkopus savākti vairāk nekā 4000 eksponātu. Tie stāsta par sadzīvi un ikdienu Latvijas lauku dzīvē, par kuru šodienas pilsētu bērni pat nenojauš.  
Izcila tās puses pērle ir atdzimusī Cesvaines pils, kurai līdzīgas otras nebūs citviet pat Baltijā.  Unikāls ir arī Gulbenes – Alūksnes mazbānītis, kurš savos svētkos, skaļi svilpdams un rāmi ripodams cauri mežiem un pāri laukiem, ņipri ripina savus mazos vagoniņus līdz ar līksmiem pasažieriem. Arī ikdienā tas atgādina par tiem laikiem, kad šādi bānīši ripoja cauri visai Latvijai un bija biežāk sastopami nekā autotransports.  
Alūksne ir ne tikai gleznaina vieta, kas ezeru un pakalnu ieskauta, rosina mākslinieku un fotogrāfu fantāziju. Te ir dzīvas leģendas par templiešu apslēptajiem dārgumiem Marienburgas pils pagrabos vai Tempļa kalnā, arī par pils mūros iemūrēto meiteni, kurai vārds bijis Marija. Pilī norit arheoloģiskie izrakumi un restaurācijas darbi, kādus pārsteigumus tie nesīs, varam tikai minēt. Pašreiz atradumu klāsts ir iespaidīgs un visai interesants. 
Stāstot par šo pusi, nevar neminēt arī mācītāja Glika audžumeitu Martu Skavronsku, kurai liktenis bija lēmis kļūt par Katrīnu I, visas Krievijas valdnieci. 
Jāpiemin arī, ka Gulbenes pusē Brīvības cīņu laikā latviešu un igauņu apvienotie spēki veica veiksmīgas nozīmīgas militāras operācijas un atbrīvoja Ziemeļlatviju. Viņu piemiņai Gulbenē 1992. gadā atjaunots izpostītais Gulbenes Brīvības piemineklis, kurš atklāts 1929. gadā. Godājot pagātni, mēs veidojam savu nākotni. Tumšā istabā var ienest gaismu un padarīt to gaišu, otrādi nekad.