Lībiešu (līvu) krasts “Līvõd Rānda” - teritorija jūras piekrastē Latvijas ZR – mūsdienās vienīgā vieta pasaulē,  kur vēl saglabājušās raksturīgas līvu kultūrvides iezīmes. Tā ir ciemu virkne no Ovīšiem līdz Ģipkai gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastiem: Paţīkmō-Lūž-Pizā-Īra-Ūžkilā-Sīkrõg-Irē-Kuoštrõg-Pitrõg-Sǟnag-Vaid-Kūolka-Mustānum-Gipkō. No padomju okupācijas laika teritorija pazīstama arī kā “dzelzs priekškars” vai “slēgtais krasts”. 
Lībieši jeb līvi, tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te, iespējams, dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvojuši plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Lai gan politiskie un sociālie notikumi šai vienai no mazākajām Eiropas tautām, ir bijuši postoši, tai ir izdevies saglabāt savu kultūrvēsturisko mantojumu, valodu un atšķirīgo etnisko identitāti. 
Līvu valoda, atšķirībā no latviešu valodas, kas ietilpst indoeiropiešu valodu saimē, pieder somugru valodu saimes Baltijas jūras somu valodām. Cilvēku skaits, kas šodien spēj sarunāties lībiski, mērāms dažos desmitos, tomēr līvu valoda uzskatāma par nozīmīgu Eiropas nemateriālā mantojuma daļu. Gadu tūkstošiem līdzās dzīvojot, lībiešu un latviešu valoda ir savstarpēji ietekmējusies - senajās līvu dzīvesvietās šodien skan latviešu valodas lībiskās izloksnes.
Lībiešu vēsture māca, ka pat iznīkšanai lemta tauta spēj saglabāties pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Pārdzīvoti vikingu sirojumi, sveštautu kolonizācija, asimilācija, kari, okupācija, staļinisma genocīds, deportācijas.... Pēc 2. pasaules kara lībieši zaudēja  pēdējos priekšnoteikumus normālai dzīvei – īpašumu tiesības uz savu zemi un zvejas vietām, līdz ar to arī savu tradicionālo dzīvesveidu. 
Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos un izloksnē, ansambļu un koru dziesmās, draudzībā ar brāļu tautām, vietējos ēdienos, zvejnieku prasmēs,  tautastērpos un svētkos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā! Aktīvi darbojas biedrība “Līvu (lībiešu) savienība “Līvod Īt”” (dibināta 1923.g.).
Ceļotājs šodien var pakāpties Šlīteres vai Ovīšu bākā un palūkoties uz Līvu krastu līdz pat Kolkasragam un pāri jūrai redzamo Sāmsalu. Zilo kalnu kāple jeb Baltijas Ledus ezera senkrasts, kas atdala piejūras līdzenumu no Dundagas pacēluma, šodien zināma kā viena no dabas daudzveidībā izcilākajām teritorijām Baltijas piekrastē. Šlīterē izveidots Dabas izglītības centrs, bet pati bāka šodien kalpo tikai tūristiem, tāpat kā Ovīšu bāka Lielās jūras krastā. Kājnieki un velobraucēji var baudīt dabu tiem īpaši pielāgotās takās un maršrutos. Savukārt laivotājus vilina līkumainā Irbes upe.
Pašā Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu.  Sadarbībā ar radu tautām, Mazirbē 1939.g. tika uzbūvēts Lībiešu tautas nams, pie kura ik gadu augusta pirmajā sestdienā savos lielākajos svētkos pulcējas līvi, radu tautu pārstāvji un draugi no visas pasaules.  Ik vasaru te notiek arī bērnu un jauniešu nometnes, bet novembrī tiek svinēti zili-balti-zaļā Līvu karoga svētki.

Līvõd rānda kutsūb!/ Līvu krasts aicina!