Reiz Mazirbē bijis tā! Visi sēdējuši baznīcā, bijis dievkalpojums. Tad kāds vīrs pavēris durvis un skaļi teicis – Roņi nāk! Visi vīri mudīgi cēlušies augšā un devušies uz krastu, negaidot dievkalpojuma beigas. Mācītājs gan par to bijis dikti neapmierināts. Roņi, zivis un medus – tās esot kādreiz bijušas 3 galvenās lietas, kas ļāvušas līviem izdzīvot jūras krastā, kur zeme paliesa lauksaimniecībai. Tā vismaz tagad stāsta Mazirbē.
1923. gada 18. novembrī tieši Mazirbes pusē tiek apstiprināts un mastā uzvilkts lībiešu jeb līvu karogs. Tam ir trīs krāsas – zaļa, balta un zila. Šādas 3 horizontālas līnijas simbolizējot krastu, kāds tas esot redzams no jūras. Zilā ir jūras krāsa, baltā esot krastmalas smilts, bet zaļā – tie ir meži, kas no jūras saredzami. 
Līvi gan Latvijas teritorijā parādās sen – jau ap 10. gadsimtu, iespējams, ka viņu priekšteči te mājojuši jau daudz, daudz senāk. Interesanti, ka šajā laikā Zviedrijas pusē Mervalā kāda sieva Sigrida liek piemiņas rūnakmeni savam vīram Svenam, kas ar bagātīgi piekrautiem kuģiem braucis ap Domesnes ragu uz Zemgali… Domesnes ir senais Kolkas raga nosaukums. Iespējams, ka Svens ir ticies arī ar līviem tirgojoties, bet precīzāku ziņu mums nav. Līvi ap to laiku mājo arī Daugavas lejtecē, un, satiekot pirmos vācu tirgotājus, lietpratīgi tos pratina – cik maksājot vadmala Visbijas tirgū? Arī Gaujas lejtece ir viņu pārziņā, tātad divi nozīmīgi tirdzniecības ceļu galapunkti ir viņu uzraudzībā. Laikam ejot un vēstures ratam griežoties, līvi izklīst un izsijājas kā jūrmalas smilts pa visu Mazjūras un Dižjūras piekrasti, līvu izcelsmi var sastapt no Papes līdz pat Ainažiem Vidzemē un citviet Latvijā. Pamatā tur, kur zvejo un iet jūrā.
Krišjānis Valdemārs Kolkas ragā samēra Eiropas centru, viņš aicina būvēt kuģus un jūrskolas – tāds ir viņa plāns ekonomiskai attīstībai visā piekrastes garumā. Līvi, kā jau drosmīgi un prasmīgi jūras braucēji, arī atsaucas Valdemāra aicinājumam gari nedomājot. Piekrastē sākas Latvijas burinieku gadsimts, kura laikā pie mums būvēti burinieki sasniedz visas tālākās pasaules ostas. Vēl tagad šur un tur sastopami vīri, kuru tēvi un vectēvi pieredzējuši šos tālos laikus, kad ar koka kuģiem jūrā brauca dzelzs vīri. 
Jūras krastā atceras arī traģiskus brīžus Otrā pasaules kara beigās, kad no Lībiešu krasta zviedru Gotlandes virzienā devās neskaitāmas pārpildītas zvejas laivas un kuģīši, cilvēki gribēja izvairīties no uzbrūkošā kara šausmām…
Šajos laikos mēs zinām, kas ir Lībiešu krasts – teritorija no Ģipkas līdz Ovišiem ar nelieliem, bet ļoti kolorītiem zvejniekciemiem ar vienkāršu, bet gaumīgu koka apbūvi, kas vietām var būt visai sena. Mazirbē ir Lībiešu Tautas nams, kurā katru gadu augustā tiek svinēti līvu kopā sanākšanas svētki. Mazirbe vienmēr ir bijusi un ir joprojām līvu garīgā mantojuma un kultūras centrs. Tepat blakus ir Slīteres nacionālais parks, Ovišos joprojām kā zvaigzne krastā mirgo senākā Latvijas bāka. Mums ir ievērības cienīgs Ainažu Jūrskolas muzejs, kas devis zinības daudziem slaveniem mūsu kapteiņiem un stūrmaņiem. Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā saglabājusies nēģu ķeršanas tradīcija, ir senas uzpariktes un paņēmieni, citur tik gardus nēģus neatradīsiet! Mazās ostas – Roja, Mērsrags, Engure, Skulte un Salacgrīva – dod nozīmīgu ieguldījumu savu novadu ekonomiskajā dzīvē, darba vietas un iztiku. Kuivižu mazajā Pēterupītes zvejas ostiņā nu pārnakšņo arī jahtas ar tālu zemju karogiem.
Visa mūsu piekraste savā būtībā ir sens zemes un sens jūras ceļš, kas savieno Ainažus ar Kolku un ved tālāk uz Kurzemes dienvidiem. Līvu lepnums un spīts, dzīves spēks un māka izdzīvot vissūrākajos mūsu vēstures periodos – to var sastapt arī šodien, ja ejat vai braucat gar jūras malu.