19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. Vieta radošām dvēselēm, kur iedvesmoties vasaras atspulgos, kur dzirdēt ko jaunu, klausoties priežu rudens sarunas, un būt ar sevi ziemas stindzinošajā gaisā vai pavasara mūzas gaidās.
Doma par ostas ierīkošanu Vidzemes jūrmalā radās 1911. gadā, un pēc jūras dibena izpētes par izdevīgāko vietu tika atzīta tā sauktā Silandža rāva Skultē, pie Aģes grīvas, kur jūrā atradās dabisks akmeņu valnis ir tikai 4–5 pēdas zem ūdens. Šajā vietā jau no veciem laikiem kuģi meklēja patvērumu vētrās. Ostas veidošanu izjauca Pirmais pasaules karš, un tikai 1937. gadā, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis viesojās Vidzemes jūrmalas pagastos, viņš noteica, ka jauno zvejnieku patvēruma ostu jābūvē šeit, Skultē. Viņš izraudzījās kādu milzīgi akmeni, kuru pēc attiecīgas noslīpēšanas iemūrēs jaunajā ostas molā ar iegravētiem uzrakstiem par būves gaitu. Tajā laikā Skultes zvejnieku ciems bija lielākais zvejas centrs Vidzemes jūrmalā. Ostas būvdarbi uzsākās jau 1937. gada rudenī un ilga divus gadus.
Vispirms tika uzbūvēts dienvidu mols, pēc tam ziemeļu mols un bagarēts jūras dibens ostā. Skultes ostu kopā ar jauno kopžāvētavu atklāja 1939. gada 7.oktobrī, par ko vēsta jūras krastā celts piemiņas akmens, kurā iekaltie vārdi vēsta par to, kā tapusi jaunā Skultes zvejniecības osta: “Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosināta, Jūrniecības departamenta celta, tapa Skultes zvejnieku osta. 1937–1939.” 
Šodien ostā notiek aktīva darbība, bet romantiķi un aso izjūtu baudītāji dodas pastaigās uz ziemeļu molu.