Lokveida taku var iziet tikai Slīteres nacionālā parka gida pavadībā, jo tā izveidota dabas rezervāta zonā. Pa stāvajām kāpnēm, kas izveidotas Baltijas ledus ezera senkrastā, nokāpsim citā pasaulē, kur var iepazīt nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu (visi – aizsargājami biotopi), kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un trupējošus egļu stumbrus (svarīgi sugu daudzveidībai), kas saglabājušies no 1969. gada orkāna laikiem. Taka sākas pie Šlīteres bākas.

Teikām un spoku stāstiem apvīta vieta Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta.

1843. g. Kubalu skola bija pirmā un 28 gadus arī vienīgā zemnieku bērnu skola Dundagas muižā. Tas ir senākais līdz mūsdienām saglabājies guļbūves konstrukcijā veidotais skolas nams Latvijā. Klasē Jūs sagaida senie skolas soli, tāfelītes, tinte, rakstāmspalva, 19.gs. tapušie skolēnu proves raksti. Mācīties tik senā skolā, kaut nedaudz, var vienmēr. Jumtistabu dzīvoklī var iepazīt skolotāja, rakstnieka E.Dinsberga darbus, gara darbinieka mūžā piedzīvoto. Atjaunotā saimniecības ēkā piedāvā ieskatu skolas sētas vēsturē, muzeja etnogrāfisko priekšmetu krājuma kolekcijā. Pastaigu takas, iezīmējot skolas zemes lietojumu muižas laikā, piedāvā iepazīt skolas sētas ainavu un atpūtas brīdi katram ceļotājam. 

No 15. maija muzejs atvērts apmeklētājiem trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien no plkst 10:00 - 16:00. Grupu apmeklējumi tikai pēc iepriekšēja pieteikuma.

Skaista brīvdienu māja Dundagas novada Lapmežciemā, netālu no Slīteres Nacionāla parka. Nakšņošanai piedāvā sešas guļvietas otrajā stāvā, apakšā izvelkams dīvāns 2 personām, 4 papildvietas uz matračiem, pēc pieprasījuma arī bērnu gultiņu. Telts vietas. Viesiem, kuri apmetas brīvdienu mājā, atļauts pacienāties ar ekoloģiski tīriem lauksaimniecības produktiem no Jaunlīdumu dārza. Telpas banketiem un svinībām, kamīns, pirts. Atpūta pie dabas. Tuvumā atrodas Slīteres Nacionālais parks. Blakus ir Baltijas jūras senais krasts, turpīnās līdz Slīteres bākai. Jaunlīdumi atrodas 13 km no jūras. Kad kokiem nav lapas, redzama Baltijas jūra. Skaidrā laikā var redzēt arī Sāmsalu.

2020. gadā atjaunots gājēju tilts pāri Irbes upei, tādējādi nodrošinot ērtāku velosipēdistu un kājāmgājēju pārvietošanos pa kādreizējā Mazbānīša stigu ciemu joslā starp jūru un asfaltēto šoseju.

Neliela guļbaļķu mājiņa meža ielokā, klusā vietā, Dundagas novada Dūmelē, Slīteres nacionālā parka pievārtē, 7 km attālumā no jūras. Mājiņā četras istabiņas, viesistaba ar virtuvi un pirti. Pieejami arī pirtnieka pakalpojumi, SPA procedūras, klasiskā masāža, īpašā Dūmeles augu masāža, u.c. Piedāvājam iespēju makšķerēt un pašiem nokūpināt iegūto lomu. Pieejama arī laivas un velosipēdu noma. Jūs varēsiet mierā un klusumā ogot un sēņot, relaksēties gan garīgi, gan fiziski.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Gara un iztiepta teritorija ap 30 km garumā starp Baltijas jūru un Kolkas – Ventspils ceļu, kas sākas pie Irbes ietekas un beidzas pie Ovišraga. Dibināta g.k. piekrastes biotopu – sauso skujkoku mežu, kangaru un vigu kompleksa (t.sk. mitro starpkāpu ieplaku), pelēko kāpu, kā arī šeit mītošo sugu aizsardzībai. Kangaru – vigu ainava un pelēkās kāpas ir Eiropas mērogā nozīmīgi biotopi. Tūristus šeit piesaista ne tikai smilšainie liedagi un mazapdzīvotās pludmales, bet arī Miķeļbāka, Ovišu bāka (iespēja apskatīt bākas kompleksu un tajā izveidoto muzeju) un Miķeļtorņa luterāņu baznīca. Saglabājies padomju armijas militārais mantojums, kādreizējā šaursliežu dzelzceļa atliekas (uzbērums, staciju vietas, kuru vietā piemiņas akmeņi u.c.), kas šobrīd, diemžēl netiek izmantots kā tūrisma resurss.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Izejot lokveida taku, apmeklētāji iepazīs unikālo kangaru (paralēlas vaļņveida kāpas) un vigu (starpkāpu ieplakas ar zāļu purviem) ainavu – iepriekšējo Baltijas jūras ģeoloģisko stadiju lieciniekus, kā arī augstā tipa purvu (Pēterezera purvs) un vecā šaursliežu dzelzceļa paliekas. Purvā un mitrajās vietās izveidotas koka laipas. Taka atrodas Slīteres nacionālā parka teritorijā. Takas garums ir 3,5 km, kas veidojusies pirms ~ 6000 gadiem, jūrai atkāpjoties.

Koka skatu tornis atrodas blakus Kolkasraga priežu takai. No tā redzama ar priedītēm aizaugusi „stiga” – t.s. Šautuve, kuru padomju laikā izmantoja šaušanas apmācībām. No torņa skatu platformas labi saskatāma Kolkas bāka, kas atrodas 5 km attālumā no Kolkasraga.

38 m augstais Ovišu bākas mūra tornis (signāluguns - 33 m augstumā) celts 1814. g. un bez ievērojamām izmaiņām darbojas arī mūsdienās. Šī ir mūsu valsts vecākā funkcionējošā bāka.
Teritorijā labi saglabājusies bākas darbinieku ēka, celta 1905. gadā. Kad šaursliežu dzelzceļa maršrutā Ventspils - Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šajā ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovīšu stacijai. Palīgēkā izveidots Ovīšu bākas muzejs, kur var iepazīties ar Latvijas bāku vēsturi, izvietojumu un tehniskajiem rādītājiem.

Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. 

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Baznīcas mūra ēka uzcelta 1835. g. Tās lepnums ir ērģeles, ko 1854.g. darinājis Karls Bitners, bet 2005.g. restaurējis Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš. Arī mācītājmuiža tiek atjaunota. Baznīcas iekštelpu apskate  jāpiesaka iepriekš.

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

Ziemeļaustrumos no Mazirbes baznīcas, - starp dievnamu un Pakalnu mājām laukā redzami divi mēra akmeņi. Uz lielākā virsmas bijis (šobrīd izdzisis) teksts par lībiešiem, kurus pieveicis Zviedrijas karalis Kārlis IX un mēris. Pie lielākā akmens sāna atbalstīts otrs (vismazākais) mēra akmens, kas savulaik atradies pie Pakalnu mājām. Izdzisušais teksts stāstījis par armijām, kas staigājušas pa Kurzemi, badu un mēri. Trešais – Lielais mēra akmens atrodas aiz Mazirbes mācītājmuižas. Tajā iekaltais teksts (nedaudz saskatāms) ir vēstījums nākamajām paaudzēm par vietējo mācītāju (mira no mēra) un pastorāta izveidi Sīkragā. Vienlaikus tas ir arī piemineklis sešiem plašākas apkārtnes draudzes mācītājiem. Visi trīs mēra akmeņi „stāsta” par 1710. gada Lielo mēri un teksti tajos iegravēti laikā no 1711. - 1734. gadam.

Atrodas iepretim bākai. Saukta arī par Pizes (Miķeļtorņa lībiskais nosaukums) baznīcu. To uzcēla 1893. g. Padomju laikā ēkā bija izvietots pionieru nometnes klubs. Tagad tā atkal kalpo savam pamatmērķim.

Ģimenes veidots un vadīts uzņēmums Ziemeļkurzemes piekrastē, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās. Tiek popularizēti vietējie produkti, kas nākuši no jūras un apkārtnes mežiem, sagatavojot un pasniedzot tos gan senās tradicionālās, gan mūsdienu latviešu virtuves interpretācijās. Piedāvājumā gan pastāvīga ēdienkarte, gan sezonāls piedāvājums. Pasākumu organizēšana grupām ''Mielasts zvejnieku sētā'' (piekrastes tradīcijas, zivju mielasts, izbrauciens ar zvejas laivām), kā arī baudāmas un izzinošas meistarklases ''Ražots Rojā'' (Rojas novada zivju pārstrādes uzņēmumu produkcijas un restorāna virtuves zivju ēdienu degustācijas un iespēja pašiem pagatavot), ''Nacionālās virtuves īpatnības'' (sezonālie latviešu ēdieni - zivis ( kūpināšana, nēģu sagatavošana u.c.), Jāņu siers, bukstiņputra, sklandu rauši u.c. pēc viesu vēlmēm un pieprasījuma), ''Reņģēdāju dzīres'' (zivs, tās sagatavošana, ēdienu pagatavošana un degustēšana),''Dižraušu dzīres'' (sklanda rausis - oriģinālās un inovatīvās versijas, to gatavošana, degustēšana). Piedāvājumā vietējo uzņēmumu produkciju - plašs zivju konservu klāsts, Sabiles vīns un sidrs, augļu un ogu sukādes, pašu saimniecībā spiesta EKO ābolu sula u.c.

Akmenī iekaltais teksts (vēl nedaudz saskatāms) ir vēstījums nākamajām paaudzēm par tā laika vietējo mācītāju (kurš mira no mēra), par pastorāta izveidi Sīkragā, ko drīz vien pārcēla uz Mazirbi. Tas ir arī piemineklis sešiem plašākas apkārtnes draudzes mācītājiem. Visi trīs (sk. iepriekš) mēra akmeņi vēstī par 1710. gada Lielo mēri un teksti akmeņos iegravēti Mazirbes mācītāja Petrsona laikā no 1711. līdz 1734. gadam.

Labiekārtota dabas taka iepazīstina ar vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem - Ēvažu stāvkrastu (līdz 15 m augsts, no skatu platformas paveras viens no skaistākajiem līča skatiem) un piekrastes mežiem. Pa kāpnēm, kas atjaunotas pēc 2005. g. postošā orkāna, var nokāpt līdz neparastajai pludmalei ar šauru smilšu liedagu, kas vētru laikā pazūd jūras viļņos. Takas garums ir 0,3 km (turp un atpakaļ – 0,6 km), iziešanai nepieciešamais laiks - 0,3 h. Kolkas – Jūrmalas ceļa malā iekārtots autostāvlaukums (atrodas pie Slīteres nacionālā parka robežas).

Viesu māja Dundagas pilsētā. Pirmajā stāvā kafejnīca - restorāns, otrajā - divvietīgas un četrvietīgas istabiņas. Banketu zāle pasākumiem. Vasarā kafejnīca darbojas arī Kolkas raga stāvvietā, kur iespējams nobaudīt zivju zupu un sklandraušus.

Eksotiskajā dzīvnieku parkā var apskatīt dažādus dzīvnieciņus, t.sk. lamas, alpakas, mini ponijus, pundurcūciņas, briedi, hailanderu, pundurkaziņas, aitu cūkas, dažādus trušus, Āfrikas melnos strausu, un kur nu bez divkupru kamieļa un Latvijas zilās govs, un dažnedažādiem putniem! Tas būs skaisti pavadīts brīvais laiks dzīvnieku sabiedrībā, vērojot viņu dzīves ritmu , barojot ar saimniecības sarūpētu barību.

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.

Kempings Kolkas pagasta Vaidē, pašā jūras krastā piedāvā, 2 četrvietīgas mājiņas, pirti, makšķerēšanu, piknika vietas, sporta laukumu, kā arī apskatīt Kolkas raga mežos atrasto ragu kolekciju "Ragu muzejā".

Apmeklētāji var piedalīties zivju (butes, arī vējzivis un brekši) kūpināšanā, degustēt produkciju un noklausīties stāstījumu par piekrastes zvejniecības tradīcijām. Sētā apskatāmi ~20 lībiešu sētām raksturīgie žogu veidi.

Atrodas Dundagas centrā, Talsu un Pils ielas krustojumā. Bistro tipa ēdināšanas uzņēmums, ko iecienījuši vietējie iedzīvotāji un pilsētas viesi.

Kolkas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Kolkas pareizticīgo baznīca. Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām.” Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu “ieņēmis” 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Kopš 1997. gada Kolkā darbojas arī Kolkas Romas katoļu Jūras Zvaigznes Dievmātes baznīca – neliela eleganta koka guļbūve. 1997.gadā ar Liepājas diecēzes bīskapa atļauju 1935.gadā Sakas Grīņos celtā baznīciņa tika nojaukta, pārvesta un no jauna uzbūvēta  Kolkā.

Lauku viesu māja pie Dundagas. Kamīntelpa svinībām 30 pers., sauna ar baseinu un kubls. Guļamistabas ar WC un dušu. Pļavā telšu vietas, ugunskura vieta. Izbrauciens ar armijas auto GAZ-66.

Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Teritorija iepretī Melnsilam iekšzemes pusē, starp Ezermuižu un Dūmeli, ir senā Dieviņezera gultne. Ezers savulaik bijis viens no lielākajiem Kurzemē: 7,5 km garš un 1,6 km plats. 1838.gadā tika izrakts kanāls (tagadējā Melnsilupe) un ezera ūdens nolaist jūrā. Barona Kārļa Ostenzakena mērķis bija iegūt lauksaimniecībai auglīgas zemes.  Ezermuiža atrodas kādreizējā Dieviņezera DA galā - jau kopš baronu laikiem ciema iedzīvotāji bijuši saistīti ar pļavu sargāšanu, mežkopību un mežizstrādi. Savukārt Dūmeles ciems atrodas bij.ezera ZR pusē – Košraga virzienā.
No Košraga uz Dūmeli var nokļūt pa meža ceļu (Apakšceļu), kas arī senāk savienoja Košraga zvejniekciemu pie Dižjūras ar Dūmeli zemes vidienē un tālāk Melnsilu Mazjūras krastā. Pa to šodien ved arī marķēts velomaršruts “Gar Dižjūr un Mazjūr”.  Pa ceļam - brīvdienu mājā “Ziedkalni” var sarunāt karpu makšķerēšanu un lauku SPA labumus.

Brīvdienu māja 40 km attālumā no Ventspils, mazapdzīvotā vietā (t.s. lībiešu krasts) - 0,5 km no Miķeļtorņa bākas. Piedāvā divvietīgas guļamistabas ar skaistu interjeru un labierīcībām. Virtuve un dzīvojamā istaba. Pirts. Māju ietver dārzs ar dīķi. Aiz kāpas - atklātā jūra ar smilšainu liedagu līdz pat apvārsnim. Tuvākajā apkaimē interesantas apskates vietas – Irbenes radioteleskops un Slīteres nacionālais parks.

1387. g. dokumentā minēta kā Minor Irva. Līdz 20. gs. vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā, - zvejniekciems un kuģniecības centrs. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca. Brauskās darbojās ķieģeļu ceplis. 20. gs. 30. g. zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. 1923. g. šeit nodibināja Līvu savienību un 1939. g. atklāja Lībiešu tautas namu. Tam iepretim atrodas Stūrīši (Taizeļu dzimtas mājas), kur var iepazīt lībiešu sadzīves priekšmetus un, pasūtot, - nodegustēt vietējos ēdienus. Mazirbē dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji – Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. Kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870 - 1978) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, bet Mārtiņš Lepste - lībiešu valodas skolotājs 20. gs. 30. gados. No ārpuses apskatāma bijusī Jūrskolas ēka, kurā laikā no 1894. – 1914. g. izglītību ieguva ~ 2000 studentu. Padomju gados te atradās armijas postenis - zastava. 

Viena no lielākajām Kurzemes pilīm, kas līdz mūsdienām saglabājusies salīdzinoši labā stāvoklī. 13. gs. vidū Rīgas domkapituls uzsāka tās būvniecību. 1434. g. Dundagas muižas īpašumus iegādājas Kurzemes bīskaps. Laikā no 16. - 20. gs. te saimnieko muižnieku Maidelu un Ostenu - Zakenu dzimtas pārstāvji. Dundagas pils ir divas reizes nodegusi un daudzkārt pārbūvēta. Pēdējā pārbūve notika pēc 1905. g. dedzināšanas. Interesantas ir pie pils durvīm iemūrētās akmens stēlas ar bruņinieka (kreisajā pusē) un bīskapa (labajā pusē) tēliem. Pēdējos gados atjaunota viesnīca, otrā stāva gaitenis un kāzinieku iecienītā pils terase. Pils apvīta ar daudzām teikām, no kurām zināmākās ir par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu. Mūsdienās pilī atrodas Dundagas mūzikas un mākslas skola, viesnīca un viesību zāles, Dundagas TIC un dažādas ekspozīcijas. Pili noteikti vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Tūristu grupas var pasūtīt arī vietējo produktu degustācijas.

Miķeļtorņa krasta kāpās slejas Baltijas valstīs augstākā (65 m, minēti arī citi skaitļi) bāka. Pirmo mūra bāku Miķeļtornī uzbūvēja 1884. g. Metru biezais bākas tornis cieta 1. pasaules karā, tāpēc 1932. g. tā paliekas nogāza. 1934. g. uzbūvēja jaunu, ko uzspridzināja 2. pasaules karā - 1941. g. Tagadējais bākas tornis celts 1957. g. Bākas komplekss apskatāms tikai no ārpuses.

Viesnīca ar mājīgiem numuriņiem Kolkas ciemata centrā 500m no Kolkas raga. Visas piedāvātās istabas ar ērtībām - duša, WC, TV un brokastis ir iekļautas cenā. Pirmajā stāvā pieejams mājīgs restorāns, blakus veikals.

Saimnieks izveidojis speciālu kompleksu kursiem un procedūrām, kas veltīti veselīgam dzīvesveidam. Tiek piedāvātas fizioterapijas, pirts un ūdens procedūras, veselīgas maltītes, fizisko aktivitāšu un klusuma terapijas. Saimniecībā audzē dažādus dārzeņus, pākšaugus, arī soju. Saimniecība ražo pienu, rūgušpienu, biezpienu, krējumu un citus gardumus, kurus iespējams uz vietas baudīt. Meistarklasēs interesentiem ir iespējams apgūt ēdienu gatavošanu bez dzīvnieku valsts produktiem, īpašu uzsvaru liekot uz sojas produktu izmantošanu.

Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)